Klāras Neimanes (Bērziņas) - Valles pagasta represētās iedzīvotājas atmiņas par savu dzīvi

Klāra Neimane (Bērziņa) dzimusi 1923. gadā Taurkalnes pagastā, kur viņas tēvs saimniekoja jaunsaimniecībā „Mazkrūmiņi”. Jau no agras bērnības arī visi bērni tika iesaistīti lauksaimniecības darbos, lai ģimene spētu nomaksāt aizņēmumu bankā. Tomēr autore šo darbu atceras ar prieku un gandarījumu.

Saimniecībā tika sagaidīta krievu un vācu ienākšana. Pēc kara autores ģimene atbalstīja vietējos mežabrāļus. Arī viņa pati aktīvi iesaistījās – galvenokārt palīdzot mežabrāļiem sagādāt jaunas pases. Par šo palīdzību 1949. gada 29. aprīlī tika apcietināta. Tālāk autores ceļš gāja caur cietumu Taurkalnē, pēc tam Rīgas Centrālcietumu, kur tika piedzīvotas vairākkārtējas čekas pratināšanas. Tur arī tika nolasīts spriedums par bandītisma atbalstīšanu un sods – izsūtīšana uz Sibīriju, Kengiras lēģeri. Lēģerī tika piedzīvota sacelšanās, tur arī 1955. gadā piedzima autores vienīgā meita. 1957. gadā autore varēja atgriezties Latvijā.

1. nodaļā autore poētiski un ar sajūsmu atceras laimīgo bērnību un jaunību, kas pavadīta tēva jaunsaimniecībā.

2. nodaļā vēstīts par izmaiņām un emocijām, ko izjuta lauku iedzīvotāji, Latvijā Otrā pasaules kara gados ienākot krieviem, pēc tam vāciešiem.

3. nodaļā sīkāk stāstīts par autores apcietināšanu, uzturēšanos Centrālcietumā, tālo ceļu uz Kengiras lēģeri un dzīvi tajā. Sevišķu interesi izraisa autores pieredzētā sacelšanās Kengiras lēģerī 1954. gadā.

Nekas nav nemainīgs mana mūža atmiņā – gan kokiem, gan cilvēku paaudzēm būt. Nāk pavasaris, cilvēka bērnība skaistā, kad visur tā līksmi kā svētkos skan. Tā vismaz izlikās man – kā vasara ziedoša, skaista. Tāpat arī jaunība kā ziedu pilna upe plūst. Visapkārt tik skaisti – sapņi sapņos un nomodā. Manas dzīves taciņa tak ir tik šaura. Vēlējos to nostaigāt taisni jo taisnu. Es takš to varēšu – tā sirdsbalss man teica. Redzēju cilvēkus godīgus, darbīgus, daiļuma izjūtas pilnus. Arī pašai patika viss kas patiess un skaists. Tomēr reiz, vai tas koks, vai cilvēks, nāk rudens arī ar savu krāšņumu. Koks zelto, lapas cilvēks atdod savām audzēm, tas ir bērniem un mazbērniem mūžā krāto garīgo spēku, izpratni par dzīvi, kas bija labs vai slikts. Jaunībā negribas domāt par vecumu, tas nāk lēni, lēni, it kā tikai tā, bet dzīves baltās un nebaltās dienas ir aiz kalniem jau. Tā dzīves straume plūst bez apstājas, un tā viņa plūst gadu tūkstošiem, aizraudama sev līdzi daudz krietnus latvju dēlus un meitas. Arī tagad baltā, balto ziema, klusa, klusa, mierīga, pat sarma kokos jau daudz dienas, tas ir labi, tas ir miers manos matos, balto sniegs. Tagad miers ir manā sirdī, saprašanā. Cik vēl būs atļauts iet?

1914. gadā mans vectēvs Jēkabs Sirsniņš ar ģimeni izbrauca bēgļu gaitās uz Krieviju. Manai tantei Mildiņai bijuši tikai 8 mēneši, mana mamma Zelma 16 gadu veca. Sirsniņš ar ģimeni dzīvojis Harkovā. Mana mamma Zelma sākusi strādāt linu fabrikā. Iesākumā raudājusi, nemācējusi runāt un pierast pie krievietēm, bet viņas bijušas laipnas, vienkāršas. Iedod Zelmai gurķi un maizi un uzber sāli, un saka: „Ēd, Zina, neraudi!”

Dzīvokļa saimnieki arī bijuši ļoti labi, sirsnīgi. Un tad, kad šķīrušies pēc trim gadiem, tad saimnieki novēlējuši laimīgu ceļu un teikuši: „Ar Dievu, šinī pasaulē mēs vairāk neredzēsimies.”

Pirmais pasaules karš. Tas esot bijis tikai zirgam līdz vēžīšiem, bet nākošais gan būšot līdz pašiem iemauktiem. To dzirdot šausminājos, jo es biju maza meitene, ko stāstīja mans tētis. Mans tēvs tā teica: „Es karavīrs biju 8 gadus, 4 gadi dienestā un četri karā.”

Dienējis jātnieku pulkā, lielu daļu karodams un it kā meklēdams savu daļu, bija aizbraucis līdz Vladivostokai. Mācīja mazos kumeļus apgulties, kur vēlas. Tas arī izdevās. Cilvēki brīnījās, kā mēs ar māsu dienvidu gulējām kopā ar kumeļu. Tās bij mūsu spēles leļļu vietā. Mēs zinājām, kā saņemt teliņus, kā saņemt mazus siventiņus, kā jēriņus mīļot. Mums leļļu nebij. Mēs spēlējāmies tikai ar dzīvnieciņiem. Vienreiz mums divām sivēnu mātēm radās siventiņi. Un bērni jau daudzreiz nezināja, kur rodās bērni, skolā pat nezinājā, un kā ir ar dzīvnieciņiem. Bet mēs zinājām visus dabas likumus. Un mammai nogurusi, ja trīs dienas nebij gulējusi un naktis. Viņa gribēja visus četrpadsmit, dažreiz sešpadsmit siventiņu no vienas bērnu mātes saņemt, no otras. Un vienreiz abām divām reizē, un tad mamma mani lūdzās. 8 gadu vecumā es aizgāju kūtī, un viņa man parādīja, kurš siventiņš piedzimst. Man bij žēl tos vārgākos, es piespiedu pie savas jaciņas un visus notīrīju ar drēbīti, un pielaidu pabarot pie cūciņas, un mācēju visu kaut ko. Es teicu: „Mamma, es tev visu palīdzēšu, bet tikai nesaki nevienam kaimiņam, lai man zēni neizsmej, kad es esmu vecmāte.”

Un kā dzimst kumeliņi, kā dzimst jēriņi, es visu zināju no dabas likumiem. Un mums katru gadu ķēvei bij kumeliņi. Mums bij trīs zirgi – divi darba zirgi un trešā kumeļa māte. Tad kaimiņi teica tā, to var visi tā apliecināt, ka Neimans nu nežēlo skuķus un nežēlo kumeļus. Viņš mums žēloja varbūt, bet lika. Tā nežēlošana bija tik caur kārtīgu darbu. Mēs bijām iepirkuši jaunsaimniecību, tēvs, un mums katru gadu vajadzēja visās bankās maksāt parādus. Mums parādi bij Vallē, mums bij parādi Jaunjelgavā, Bārbelē un vēl Jelgavā. Un 8000 Ls maksāja "Mazkrūmiņu" mājas, kuras mēs iepirkām tad, kad es gāju 2. klasītē. Un gāja mums ļoti grūti. Daudzreiz tēvs cieta. Vienreiz labības šķūnis nodega mašīnista neuzmanības dēļ. Viņam nebija dzirksteļu ķērāja, kā saka, dūmi vilka nepareizi un sadega, dēlīšus zāģējot priekš klēts jumta. Jauno klēti būtu cēluši. Un mājās 20 vīrieši, un pat mašīnists neredz, kad salmos jau ir iegājis uguns. Un tad mums sadega visa iedzīve. Mēs palikām, kā saka, bez ragavām, bez ratiem, bez šķūņa. Un atkal mēs ļoti strādājām, audzējām cukurbietes. Varētu teikt tā, ka mūsu zemes stūrītis bij apstrādāts līdz pēdējam, jo tēvs ļoti mīlēja kārtīgi strādāt. Un cukurbietes mēs izaudzinājām tik daudz, ka neviens tik daudz. No 1/3 ha mums bija vairāk kā 20 tonnas. Un paši aizvedām arī uz Birzes staciju, kas bij 11 km. Un tad vēl jau man bija kādi 14 gadiņi, kad tēvs mani līdzi ņēma. Divi zirgi ar vadītājiem, tas es un tēvs, un pa vidu zirgs bez vadītāja. Un katru dienu mēs paši nogriezām cukurbietes divas tonnas. Un vai var to izdarīt, aizvest? Tagad kāds to var izdarīt? Neviens. Bet tēvam bij tāds cēlājarkls. Kā atbrauca no stacijas mājā, tā uz reizi iejūdz nu divus vai vienu zirgu priekšā, ar cēlājarklu cukurbietes uzcēla augšā, mamma tikai derināja. Un es, uz tāda ķeblīša sēdēdama, ieliek bieti – lielu, lielu bieti, knapi var pacelt, – un nogriež. Un tēvs atkal derināja un lika tikai maisos. Un atkal divas tonnas katru dienu gāja mums uz staciju. Un to mēs izdarījām. Un mums bij vācu laikā cukura, cik mēs nevarējām apēst, jo mums ļoti daudz deva prēmijās. Kad devām virs normas, mums bija prēmijas. Jā. Un iesējām cukurbietes tad, kad neviens nesēja. Nu iepriekšējā gadā, trešā gada āboliņu obligāti 1 ha vienmēr pēc pēdējās nopļaušanas sagraizīja ar tiem šķīvju – tāds arkls ar šķīvjiem, kas sasķīvē. Un tad pēc tam, kā saka, uzar viņu, kad nožūst tas āboliņš, apar viņu, un mēslus uzvedām rudenī jau. Un vienmēr, kad uzdīgst kāda nezāle, atkal ņemam un, kā saka, mani skuķi – tev jāiet ir ecēt. Tad, kad kaimiņi gāja garām un redzēja, kā mēs strādājām, tad viens kaimiņš teica tā: „Nu, Neiman, kā saka, tev tie bērni iet tā kā vergi!”

Bet mēs jau to par verdzību neskaitījām, tas jau bija pienākums darbā. Mēs zinājām, ka mums ir 8000 Ls jāizmaksā par māju. Mana mamma saņēma 2000 Ls no "Sirsniņu" mājām, atmaksāja. Viņas bija 3 māsas, un mammai vecaistēvs paņēma aizņēmumu un tūdaļ uzreiz iedeva 2000 Ls, bet pārējie 6000 Ls bankās bij aizņēmums. Un tad mēs katru mēnesi zinājām, visiem bija jāmaksā procenti un jādeldē kapitāls. Un mēs bijām visus parādus samaksājuši, un to neviens nevarēja izdarīt – tikai ar rūpīgu darbu mēs četri vien. Jau no mazotnes mēs bijām tā radināti, tāpēc man zeme ir mūsu laime.

Mēs audām, linus vērpām, galdautus pašas noaudām, aizskarus pašas. Viss, kas mājās mums bij, pašu gādāts. Sākot no liniņa. Es no bērna kājas zinu kā ieguvām linu šķiedru, kā tika lini malti, kā es dzinu zirgu, kā maltuvē un kā sievas dziedāja, un kā iznāca linu saujiņas, un tad pēc tam kulstītājs veselu gadu kulstīja. Un tad mans tēvs teica tā: „Nu redzi, es ar saviem liniem varēju nomaksāt visa gada renti!”

Mans tēvs, starp citu, bija saimnieka dēls, bet tur bija četri brāļi Neimaņi, un mans tēvs, kā jaunākais, izgāja no mājām ārā pirmais. Un māju nebija, pirmos 3 gadus tēvs saimniekoja "Ozoliņos", bija graudnieks. Tas nozīmēja, ka pusi no ražas vajadzēja atdot saimniekam. Tur viņš ar nedauz govīm un diviem zigiem. Divu zirgu zeme tā bija. Tad vēl atceros, ka pārgājām uz "Janeikām" dzīvot. Tur trīs gadus tēvs rentēja zemi. Tas bija citādāka noma. Tur vajadzēja maksāt naudā. Tēvs brauca ziemā mežā un hektāru linus audzēja. Pēc tam talka bija 20, 30 cilvēku, puiši un meitas, visi bij labi pastrādājuši un vakaros visi dejoja. Tur bija arī meitas pat ar augstiem papēžiem un zīda kleitām. Kā es priecājos par to! Kurai tā skaistākā kleita tanī talkā. Nu un tai kurai bij tā skaistākā kleita, tai vis tas netīrākais lauciņš bij.

Tās linu šķiedras tēvs uzticēja mums bērniem lasīt, un teica tā: „Meitenes, lasiet šķiedriņas. Salasīsiet daudz šķiedriņas, vilnas kleitiņām jums būs uzlikti balti zīda krādziņi un aprocītes.”

Un mūsu rota gadā bija katru gadu kārtīga vilnas kleita ar baltiem zīda krādziņiem un aprocītēm, un mēs bijām lepnas un griezāmies – faldētie svārki tādā ripā. Viss tik skaisti mums izlikās. Bet mēs priecājāmies arī par tām meitām, kurām bij baltas šlaupes un zīda kleitiņas.

„Mamma, nu kāpēc mums nevar būt balta zīda kleitiņa Ziemassvētkos?”

Mamma saka: „Meitiņ, to jau katrs gana skuķis var nopirkt, bet vilnas kleita, tā ir derīga veselu gadu!”

Un gadā viena kārta, tā mums bija, ka tīri jauni zābaciņi un skaista vilnas kleitenes – kleitiņas. Sākot no zaļām, zilām, brūnām, nu smilšu krāsas kleitiņām – tad tikai vilnas kleitiņas mēs valkājām. Nu es tagad pāriešu uz to laiku, kad mēs pašas jau bijām izaugušas un pašas strādājām rokdarbus. Tā kā es biju beigusi to Seces – Sērenes lauksaimniecības skolu, tad es biju uz visām kantēm. Tur jau bij 11 priekšmeti, kurus vajadzēja mācēt. Visi rokdarbi, ēdiena gatavošana, higiēna, aušana. Vajadzēja pašiem savu tautas tērpu, mums bij visām Zemgales tautas tērps, ar to es vienmēr lepojos visos svētkos, un tagad lepojas mana meita un tagad mazbērni.

Līdz 1934. gadam bija daudz partijas. Bija zilas, zaļas, dzeltenas vēlēšanu lapas. Tad sākās krīze, kuras būtību es nesapratu, bet atmiņu burtnīcās rakstījām skolā šādi – krīzes laiki dārgi, tintes nav, nevar vairāk uzrakstīt. Tinti nesām rociņā aizbāztu ar papīra korķīti. Kāda nu kuram mute vai rokas, neuzmanīgi tinte daudzreiz izlija. 1934. gadā 15. maijā Latvijā bija apvērsums. Zemnieku partija nāca pie varas. Kārlis Ulmanis dibināja Mazpulkus un daudz ko citu, tikai labu. Mildiņa arī bija Mazpulku dalībniece. Kursos mācīja rokdarbus, ēst gatavot, konservēt, zemi pareizi kopt. Milda darbojās Umpātas Mazpulkā Nr. 2. Sasniedza visus goda titulus, bija Diženā un beidzot Līdumniece. Pēdējais bija liels gods. Ar valdības apbalvojumiem par pirmo Mazpulka vadītāju bija Kaspars Mārtiņš no Umpārtes.

„Lai ar sauli laukā ejam tīrumus un dārzus sēt!” – cik skaista bija himna! Mazpulkā darbojoties Mārtiņam ar Mildu bija mīlestība. Mīlestība uz mūžu, cik vien bija lemts kopā būt. Latvija plauka caur strādīgām rokām, brīva, bet īsu brīdi. Laime bij, bet arī brīdi mums visiem. Vācija bruņojās. No Latvijas izveda vāciešus uz savu zemi. Tā arī bija zīme – karš neizbēgams.

Mildas un Mārtiņa kāzas bija rīkotas "Sirsniņās" 1935. gada 6. janvārī. Braucām zirgos, gan tikai ratos, jo nebija sniega. Zvani pie ilksēm bija, laimīgas sejas visiem, apmēram 20 zirgu pajūgi pušķoti, pucēti, bet te mana tēva zirgam pusceļā izkrita zvana mēle. Vairs neskanēja. Mana māte, Mildiņas māsa bēdājās – tā nav laba zīme. Tā arī iznāca, ka manu vecāku dzīve ar Kaspariem savijās kopā baltās un nebaltās dienās.

Latvijas laikā viņam [Mārtiņam Kasparam] bija pirmā priekšzīmīgākā saimniecība. Viņš gāja pa priekšu un kalpi strādāja ar visu atdevi, un maksāja tādas algas, ka citi lielie saimnieki pat brīdināja: „Ko tu dari, kāpēc vajag strādniekiem tādas algas?”

Bet viņš pateica: „Viņi man ir nopelnījuši, kas strādā, tas arī saņem.”

Un bez tam viņi vēl saņēma arī pat svētkos dāvanas. Viena no viņa ilggadīgām kalponēm Ulmanis pat apbalvoja kā ilggadīgu laukstrādnieci, laikam, bija dāvāts tautas apģērbs. Kaspara Mārtiņa tēvam un mātei Ulmanis dāvināja pulksteņus, zelta pulksteņus par priekšzīmīgu saimniekošanu. Tā bija. Nu un manuprāt tādiem vajadzēja būt mums visiem latviešiem. Tikai darbs var mūs celt. Un tad, kad bijām visus ērkšķa ceļus izgājuši, kas palikām dzīvi, atkal sākām visu no gala.

Zeme mūsu laime, zeme mūsu barotāja! Katram mazpulka dalībniekam bija lauciņš ar visādām kultūrām, un kur nu ražas skates! Ar godalgām par zināšanām, zemi kopt un mīlēt.

Vēl es gāju mājturības skolā Secē, kad pirmie krievi prasīja ceļu piestājot pie skolas. Izskatījās pelēki, noputējuši. Toreiz nenojautu, kādu nelaimi latviešiem atnesīs šī tauta. Pareizāk sakot – šīs tautas valdnieki. Pagrīdniekiem komunistiem nu bija brīvs laiks. No cietuma izlaida politiskos ieslodzītos. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis tautai ziņoja pa radio – palieciet savā vietā, es palikšu savā vietā, nopērciet pāra zābaku un pāri veļas. Tas lika padomāt. Vācijas lielvalsts bruņojās, izsauca no Latvijas vāciešus. No Valles aizbrauca mācītājs Bušs, daktere Ruberte, aptiekārs. Tad vienkārši zemnieki, Johansons ar saviem dēliem manā vecumā. Vēlāk, kad Vācija pieteica karu Krievijai, zemnieki Vallē runāja, kad Johansona dēls lidotājs apriņķojis apkārt dzimtai sētai. Tā varēja būt. Un vēl daudzi citi brauca.

1940. gadā pabeidzu skolu, tad jau bija krievu valdība. Vairs nebija vakara lūgšanas un „paldies” vietā bija jāsaka „pateicos”. Tiku iesvētīta 1940. gada 24. novembrī. Tā gan bija Mirušo piemiņas diena, bet kaimiņi un radi brīdināja vecākus, ka vajag iesvētīties baznīcā, jo pēdējais laiks – krievi noliegs baznīcu.

Tā nu bijām mācībā 2 nedēļas mēs: 12 zēni un tieši 12 meitenes. Pēdējo reizi Valles baznīcā vēl ar mācītāja Buša svētību.

1941. gadā 14. jūnijā latviešu tautai traģēdija. Aizved Latvijas labākos dēlus un meitas. No Valles pagasta vecāko Strautnieku ar ģimeni, aizsargu priekšnieku Ivanovsku Voldi ar nu pat jauno sieviņu Grašiņu Loniju, pagastā darbojošos lauksargu no Jāneikām, Kautmani no Kauķiem un daudzus citus vīriešus. Vīriešus atsevišķi no ģimenēm atšķīra tūdaļ stacijā. Izcieta badu, aukstumu, slimības. Izdzīvošana – cerība gandrīz nekāda.

Sākās 2. pasaules karš. 1941. gada 23. jūnijā krievi kopā ar latviešu līdzskrējējiem gar Valli kājām pa Jēkabpils ceļu uz Krieviju projām. Vācieši brauca visām zemēm pāri motorizēti tā, ka Vallē drīz pēc krievu bēgļiem iebrauca. Arī tie nebija mūsu glābēji, bet kulturāli gan.

Nu es biju jauna meitene, un man ļoti gribējās redzēt kādi ta nu izskatās vācieši. Brauca motorizēti, sakot esot ļoti stalti, un tikai „guten tag”, bet runāt, cik pratu, tik cik skolā biju mācījusies. Bet beidzot izrādījās tā, ka tēvs mani vienmēr visur virzīja priekšpusē.

„Skuķi, nāc nu runā tu!”, kad vācieši iebrauc sētsvidū.

Tad prasa olas, speķi. Viņi saka – to ēdamo. Nu tad, kad viņi bija Vallē, tad mana mamma teica tā: „Meitenes, saraujiet ērkšrozītes, aizejiet viņus apsveikt, mēs tak esam atbrīvoti!”

Es teicu: „Mamma, bet vai tad tā drīkst, vai viņu būs priekš mums tik labi?”

Nu labi, saraujam mežrozītes, nu mums ir pusotrs kilometrs ko kāpt, kājot, un mēs žigli Vallē. Vallē pašā centrā mājas "Bruntāli", tur mums ir skolas biedrene Maiga, un pirmā pie viņas ar rozītēm rokā. Viņu atrodam laukā pārsienot gotiņu. Gotiņas viņai ganījās pie ķēdes piesietas, pārsēja vārdsakot. Tad Maiga saķēra, sasita plaukstas un teica: „Apsveicu brīvā Latvijā!”

Es teicu: „Maiga, vai drīkst tā runāt?”

„Jā, Vallē ir visi aizsargi sanākuši,” viņa saka. „Paskaties pa mūsu ceļu, tagad nāca ar karogiem, Latvijas karogs – nu aizsargu priekšnieks Ivanovskis pa priekšu gāja, viņi tagad tur ir Vallē.”

Vallē tika atpūtā atsūtīta orķestra grupa. Viņa vadītājs bija Goldbergs, vārdu nezinu, bavārietis, tumšs ar baltiem, baltiem zobiem. Tas Goldbergs brīnišķīgi vadīja to orķestri, mēs varējām raudāt, visas vācu dziesmas saskanēja kopā ar latviešu dziesmām, un viņš arī koncertēja baznīcā. Mēs visi raudājām, visa tauta raudāja. Visas Ziemassvētku dziesmas. Un tā kā mēs bijām divas māsas un ļoti kārtīga jaunsaimnieku ģimene, mēs sēdējām vienmēr pie balti klāta galda, tad pagasts uzticējās viņa barošanu. Nu un es ar viņu varēju pa vārdam, mācījos, un kaut cik varēju sarunāties. Nu un kad pusdienas gatavas, tad Goldbergs nāk pie mums paēst, jo tas bija ļoti tuvu Valles centram. Nu un es aužu. Es aužu tautiskā rakstā segas, rozīšu rakstā, un tas raksts nu tur bija raibu raibais un skaistu skaistais, un visu darījām mēs pašas. Nu ienāk vāciets Goldbergs un grib redzēt, kā es aužu, bet es jau negribu rādīt viņam. Es mudīgi no stellēm ārā.

„Warum heimlich?” (Kāpēc slepeni? - no vācu val.)

Es nevaru saprast, kas tas par vārdu. Nu ņemu vārdnīcu. Un tas nozīmē – kāpēc es slepeni aužu? Nu man ir kauns. Nu kā es audīšu? Vāciets skatīsies, kā es aužu. Bet jau ir noausts tik daudz. Vāciet saka: „Pie mums tādu ražo tikai fabrikas.”

Bet es varu teikt tikai to, kad brīvās Latvijas laikā visas lauku saimnieces un saimnieču meitas un dēli, mēs darinājām paši, sākot no linu krekla. Vācu laikā pat bija arī tā, kad paši sev tautiskas kleitas izaudām tā kā Lielvārdes tautas apģērba krāsās un uzšuvām linu kleitiņas. Un bija tāds, kas taisa koka tupeles, klikatiņas un vēl ar eņģītēm, un tās bij skaisti izgreznotas, un gājām lepni uz balli ar lina kleitiņām. Un cik tas bij ērti! Un, ja viņas izmazgāja, cik viņas bij mīkstas! Tēvam no pakulām vienmēr darbā bija, kad karsts laiks, viss balts – baltas pakula bikses un balts linu krekls. Tā kā visu mēs mājās ražojām paši.

Mums ar gribējās priecāties. Priecājāmies krievu laikos. Gāju krievu laikos arī korī un dziedājām par Staļinu, par Ļeņinu. Un dziesmas tiešām bij skaistas, bet, kas bij skaisti, deva mums izdejoties. Mēs daudzreiz visu nakti līdz rītam, kad nāca tie oktobra saucamie svētki. Bet vācu laikā arī gājām uz ballēm, bet mēs jau bijām diezgan lepnākas. Mēs turējām zem goda iet ar karavīriem dejot. Bet vācieši bija labi puiši, viņi nebija uzmācoši. Un reiz man gadījās ļoti slikti, un es tagad tā nebūtu darījusi. Lūdz divi latviešu puiši un, un trešais vācietis, bet tas gan priekšpusē man, tā kā man jāiet pie vācieša dejot ir. Bet es mudīgi viņam apkārt pie sava iemīļotā jaunieša, un vāciešu puisis ļoti apvainojās. Es tik dzirdu, ka visi vācieši kopā, tracis liels, pienāk pie manis un saber man tos santīmus kabatā, klēpī. Tas nozīmē, ka man jāiziet no zāles. Un man kauns, un latviešu puiši mani izglāba. Tie atnāca un atvainojās, un teica: „Redziet, mums bij sarunāta deja.”

Un viņi nevarēja atteikt, tad vācieši atkāpās. Un es zinu, ka es esmu darījusi ļoti slikti, jo es saku - ir krievu puisis, ir vācu puisis, ja tevi lūdz dejot, ir jāiet dejot, bet toreiz jauna un duma biju.

Latviešu meitenes diez ko negribēja ar karavīriem dejot. Un tādi skaisti puiši, un vēl lūdz mani, lai es eju pastaigāt. Es saku: „Nain, nain!” (Nē, nē - no vācu val.)

Neiešu, neiešu, ar vāciešu puisi neiešu pastaigāt. Bet Valles centrā lielajām saimniecēm, precētām sievām ļoti patika vācieši. Bija tāds gadījums, ka viena kundze otrai dēļ vācieša puiša izrāva kleitai piedurkni. Un tad vēl tāds gadījums. Mūsu mājās netālu kaimiņos bagāta saimnieka meita, kurai ir viens dēls tikai, bet viņai ļoti iepatikās mūsu Goldbergs, tas orķestra vadītājs, un viņa biežāk nāk pie mums ciemos. Un mēs nevar saprast kāpēc. Ta viņai vajag šūt uz mūsu mašīnas, tad viņai vajag to darīt pie mums, rokdarbos kaut ko viņa nesaprot. Un Goldberga kungs un šitā un tā. Un mans tēvs sāk saprast, ka viņai ļoti tas vāciets patīk. Un viņa speciāli paliek ļoti ilgi un saka vēl pa vāciski: „Dunkel, dunkel!”

Tumšs tas nozīmē. Mans tēvs parāda ar elkoni tam vācietim un saka tā: „Kam zuruck!” (nāc atpakaļ - no vācu val.)

Tā viņi abi divi izgāja tumsā. Nu un tagad ar šito beidzās mūsu lielā barošanas. Mēs viņu barojām labi. Viņš mums atnesa visādus pudiņu pulverus, izgatavojām visu kaut ko, ko Vācija ražoja. Tas bij prieks. Šokolādes atnesa, nu tas tik pateicība bija par to, ka mēs nu labi viņu uzņemam. Bet tagad viena daļa visu labumu, pat audekls kaut kāds un kas, viņš bija karavīriem visu produktu normu dalītājs, šokolāde aiziet uz tām kaimiņmājām. Jā. Un es, braucot uz pienotavu, iebraucu tur mājās, skatos, aizskari priekšā. Es jau bez atļaujas ieskrienu pie telefona pazvanīt, mums nebija telefona. Goldbergs sēž tumšā istabā, bet pati kundze cep kotletes. Nu tātad nāk kārtīgas pusdienas un varbūt kāds "bitte trinken šnaks." Nu šitā viņi draugi, draugi. Viņam ir pašam savs zirgs, viņam ir pašam savs kalps, ziemas diena tagad, Goldberga kungs saka tā - Birzgalē būs viņa orķestris, lai mēs meitenes braucam līdzi viņam, aizvedīs redzēt, kā ballē klājas nu Birzgalē. Mēs esam ļoti priecīgas, mums brālēns ir orķestra vadītājs Neimanis Voldemārs, un es satikšos ar savu brālēnu, un mēs dikti tēvam lūdzamies: „Nu, tēti, nu laid mums uz balli, Goldberga kungs mums aizvedīs ar savu zirgu!”

Bet mans tēvs stipri baidījās, viņš saka nē. Nelaiž mūs neparko. Bet Akmentiņ kundze, Alma Akmentiņa, tā sauca to kundzi, tā ar viņu sarunā – brauc abi divi. Un viņiem radās mīlestība. Vīrs to zināja, bet viņš bij gaužām labs cilvēks, viņš strādāja pagasta valdē par rakstvedi. Kas nu beigās iznāca? Mēs te visi tā smīkņājām, pat pagasta špice visa – Akmentiņ kundze stāvoklī! Nu, ja viņa tā draugojās, nu laikam jau kaut kas tur sanāks. Jā. Piedzimst meita. Un zināt īsta kopija, melnādaina, skaista meitene izveidojās. Jā, vārdā Ilze. Vācieši jau sen bij aizbraukuši, Ilze auga, un tēvs Ilzi pieņēma par savu. Varbūt viņiem bija kādas domstarpības, varbūt viņiem vairāk bērnu nebija, un kundze vēlējās otru bērniņu, un bērniņš bija no vācieša.

1949. gadā 29. aprīlī es tiku arestēta Vallē. Milicis Truba klauvēja pie mājas loga. Kā tēvs neielaidīs, viņš ir kalējs bijis un tēvam labs draugs, jo tēvs nebij ne par vienu partiju, ne par otru. Tēvs vispār mans bija tāds, ka Vallē viņu arī komunistu laikā labi ievēroja, jo viņš bij priekšzīmīgs saimnieks.

Kāpēc mani apcietināja? Domāju, ka caur vienu Vecumnieku meiteni, kura ārkārtīgi daudz zināja. Vecumnieku meitenes man nebija zināmas; tikai bij zināma tā jauniete, ar kuru man bij kopīga darīšana dēļ dokumentiem. Viņa bij lielu saimnieku meita, Odiņa laikam uzvārds. Viņa pēkšņi apprecējās ar vienu no kārtīgas ģimenes, mainīja uzvārdu un ļoti cerēja, ka caur to, ka viņa ir izmainījusi ģimenes dzīvi un ka viņai ir mazs bērniņš, neviens viņu neaiztiks. Un vienalga viņu paņēma čeka. Viņai pieniņš caur krūtīm tecēja, un viņa raudāja cauru nakti, kad tikām arestētas – es vienu dienu iepriekš ievesta Vecumniekos cietumā, un viņa arī. Cietums tas neskaitījās, tā bija tāda policijas telpa, kurā mūs nolika uz plikas grīdas, lai mēs pa nakti tur sēžam. Un Vilma Odiņa arī tur bija, bet es ar viņu nerunāju. Viņu izsauca uz pratināšanu un vēl daudzus citus, kas tur sēdēja uz grīdas, kurus es nemaz nepazinu, bet mani neizsauca. Es jau drebēju, ka mani arī izsauks, bet mani neizsauca; laikam tās ziņas viņiem nebija vajadzīgas.

Tad mūs tieši 1. maijā 1949. gadā atklātā mašīnā sasēdināja uz grīdas un veda prom. Karogi plīvoja 1. maijā, gājieni visur bija gan Vecumniekos, gan tālāk šur un tur, bija tāda kā svētku noskaņa. Mūs aizveda uz Rīgu un ieveda čekas priekštelpā, kur visur bija restes. Bet nebij mūs kas pat pieņem un kādu pusstundu mēs varējām pa to pagalmu staigāt. Restes gan priekšā logiem, bet sejas kaut kur var redzēt un dzirdēt, ka tāda tāla balss saka – meitenītes, meitenītes! Viņi mūs laikam redzēja vīriešu kamerā. No kurienes, no kurienes? Es tik neuzkrītoši pateicu, ka no Taurkalnes. Tad nāca saucamā apsardze ar lieliem dunčiem rokā – gari, tā kā cūku kaujamie dunči. Es domāju – ak Dievs, nu laikam mūs griezīs gabalos. Bet tas jau pirmais iespaids, lai mums garastāvokli nosistu. Izrādījās, ka ar tiem lieliem nažiem sāka apstrādāt mūsu drēbes. Lika novilkt visas drēbes un visas pogas nogriezt. Tas ir, lai nevar izdarīt pašnāvību. Pogu var norīt. Viss, kas kaut kas asāks ir, arī pat biksēm gumiju izvilkt lika. Tad bija jātur bikses rokā. Un tad mums ielaida tādā būcenītī, kur atkal turēja 12 stundas. Tur nevarēja ne sēdēt, bet tikai stāvēt, un tas bij atkal ļoti grūti garīgi un nepanesami. Mums iedeva arī kaut kādu ēdienu – būtu it kā labs, bet ļoti melna tā vira, zirņu zupa. Bet tajā reizē neviens jau nedomāja par ēšanu – es ar neēdu, nevarēju ieēst. Varēju izturēt kādas 24 stundas, bet cik ilgi tu neēdīsi...

Tad mani ielika vieninieku kamerā, un tas atkal bij drausmīgi, jo jādomā – cik ilgi, kas? Sākās arī pirmās pratināšanas. Es neteikšu, ka mani sita, tas nebij, bet garīgi nomocīja tā, ka es biju bez spēka. Tikai tik daudz darīja – ar sērkociņu degošu man meta virsū. Pats izmeklētājs aizdedzināja, tad paņēma rokās un, man nedomājot, to degošo sērkociņu meta man sejā iekšā. Tas jau mani notraumēja līdz pēdējām, es vairāk vairs to nevarēju izturēt. Neko daudz arī man i neprasīja, teica – mums ir viss skaidrs, mums tik jūs pašu vajag. Ilgi mani nemocīja. Es tiku pratināta tikai 3 reizes, tas viss notika pa naktīm. Izmeklētājs runāja skaidri latviski, jo man prasīja, lai es runātu pa krieviski, bet es neviena vārda nesaprotu, nu tad izmeklētājs pa latviski, sekretāre pa latviski. Visu to, ko man jautāja, es atbildēju. Prasīju izmeklētājam, kas mani apsūdz. Bet viņš man pateic tā – padomju vara jūs apsūdz. Un vairāk nekā.

Vieninieku kamerā es biju divi nedēļas, tad es saslimu garīgi, bet mani sauca par simulanti ārsti, neticēja. Temperatūra tikai 37,1 grādi, tad skaita, ka man nav temperatūra. Nekādas zāles jau nedod. Bet, kad beidzot redzēja, ka es esmu galīgi jau sašvakojusies, tad mani paņēma uz cietuma slimnīcu, bet tikai tad, kad bija beigusies jau mana trīs reizes pratināšana. Tad piesūtīja klāt vienu melnu, mazu, novārgušu dvēselīti, vecāku par mani, bet tik vieglu, ka es viņu varēju uz rokām panest. Tā bija slavenā Latvijas laika hiromante Sļodova Ludmila. Man bija briesmīgas bailes no viņas. Es domāju, ka viņa ir spiegs. Viņai acis izspiedušās uz āru, un viņa smēķēja.

Man tēvs bij iedevis naudu 200 rubļu līdzi. Tos paņēma izmeklētājs, bet man to naudu uz rokas neatdeva un kvīti ar neiedeva. Es pamazām sāku atjēgties – kāpēc man dāvāt izmeklētājam naudu? Es redzu, ka mani tik un tā laikam neatbrīvos, es tai apsardzei sāku žēloties, ka man ir nauda pie izmeklētāja. Tomēr bija cietumā veikaliņš, kur varēja ledenes, konfektes, margarīnu nopirkt, kādu cepumiņu vai sausiņu. Un tas nebija ilgi, 10 minūtes, es tik dzirdu, pa koridoriem runā – nauda ir pie izmeklētāja. Un nebij ilgi, mani nosauc izmeklētājs pie sevis. Tāds diezgan nelaimīgs izskatījās un tad izrakstīja kvīti man. Tad es biju mazliet brīvāka caur to. Nedēļā reizi atvēra tādu mazu lodziņu un tūdaļ prasa – uz veikalu kam vajadzīgs? Un tad atkal ar apsardzi mani aizved uz tādu mazu veikaliņu, saucās cietuma veikaliņš, un tur varēja nopirkt kaut to ledenīti. Vispār ēst cietumā deva ciešami. Es nebiju lepna, ēdu i to biezputru, kaut man arī paciņas bija, man vecāki sūtīja.

Pēc mēneša dabūju zināt, ka es jau esmu notiesāta – aizmuguriski. Mūs visus sadzina vienā telpā uz sprieduma nolasīšanu, no Maskavas mums bij atnākusi pavēste. Tur ieradās sprieduma nolasītājs, visiem lika apsēsties solos. Tad es dabūju redzēt, kādi tur cilvēki tika sadzīti iekšā, kurus es arī nekad netiku redzējusi. Piemēram, tādus, kas bija tos dokumentus palīdzējuši gādāt tiem, kas slēpās no padomju varas. Žēl man bija to cilvēkus... Vienam vīrietim pulsēja deniņos tik stipri, ka viņš gandrīz vai paģība par to, ka viņam arī piesprieda sodu par dokumentu gādāšanu. Katram nolasīja – cik gadu un cik pantu, un katru piesauca klāt uz viena saraksta parakstīties, ka esi sapratusi un zini, ka tu esi tiesāta par 58/1A caur 17. Tas ir drusku atviegloti. 58/1A ir bandītisms, tas ir ļoti bargs numurs, bet caur 17 – tas ir atbalstītājs, drusku vieglāks pants. Aizmuguriski Maskavas saucamā troika parakstījusi spriedumu.

Nākošais etaps – kopīgā kamerā visi notiesātie. Tur satikām daudz un dažādas sievietes, un arī spiegus iekšā, kas noklausījās, ko katrs runā. Pamazām jau mēs viņus atmaskojām. Arī bija man viena pazīstama. Viņa no sākuma it kā nepolitiskā, par kaut kādu spekulāciju, bet beigās viņai varbūt bij politiskais pants. Viņa bija vēlāk mūsu lāgerī, un mēs vienmēr ar viņu satikāmies, bijām ļoti tuvas. Ko drīkstēja runāt, to runāju, ko nedrīkstēja, es klusēju. Tā viņa bija labestīga un viņa izcieta līdzi visu to, ko mēs izcietām, bet ticības mums viņai nebija tāpēc, ka viņu regulāri arī lāgerī izsauca uz pratināšanu. Tur viņai vajadzēja dot ziņas, kāda atmosfēra ir katrā kamerā. Pamazām mēs viņu atšifrējām. Viņa bij cēsiniece, māsa viņai friziere, arī cēsiniece, nevienu paciņu viņai neatsūtīja, bet viņai gāja ļoti labi, jo vienu mēnesi viņa dabūja slimnieka normu (tā bij daudz labāka) it kā uz slimības pamata. Bet man stipra aizdoma, lai Dievs man piedod, ka viņa bija tā, kas ziņoja par mums visiem, kā mēs uzvedamies. Protams, mēs bijām darba rūķi visi un strādājām, cik katram spēka, un nekad neko tādu pretvalstisku nekad netikām darījušas...

Pēc tiesas sprieduma mēs kamerā bijām ap 40 sievietes. Sievieši pilnīgi atsevišķi Centrālcietumā bija. Kas jaunākas, tās visas lika uz augšējiem stāviem. Es skaitījos nespēcīga, jo man nāca lēkmes. Man bij tikai četri krekli līdzi un tie visi slapji, un nav kur izkaltēt. Tad Vecumnieku meitene Saldenā Vilma, kas man svešiniece bija, ļoti mani glāba. Viņa pie tā saucamās tējas mucas (krāsniņas iekšā tur nebija) turēja ar rokām manus kreklu un kaltēja, lai es varētu sausu kreklu uzģērbt. Tad vēl no citām kameras meitenēm savāca lakatus, un es 7 lakatus sēju galvā. Man galva rūca, un vienmēr galvai bij auksti. Es nezinu, kā to slimību varētu saukt... Mani tur sauca par simulanti, bet es cietuma slimnīcā nogulēju mēnesi, labāk jau tur bija. Mani arī izsauca uz rentgena, bet tur žīdiete ar krāsotām lūpām tikai izsaucās: „Kad jūs esat slimojusi ar tuberkulozi?”

Es teicu – es nezinu. Vairāk it nekā neteica, un vairāk es neko nezinu, bet ta man plaušās ir bijis kaut kāds aizēnojums. Vēlāk, kad es biju lāgera slimnīcā, mani arī lika uz rentgenu, un tad man teica, ka man ir apkaļķojumi un viņi ir aizdzijuši, bet draudējusi tuberkuloze.

Pēc tam mūs visus aizsūtīja pa etapu uz Karagandu. Liktenis bij žēlīgs, ka tikām kopā sūtītas es un Velta Liepa. Viņa bija mans sargeņģelis. Tālais ceļš uz izsūtījumu bija ļoti grūts, jo biju atkārtoti slima un tad tie daudzie pārsūtīšanas punkti... Mūs visus sadzina kā siļķes mucā un tad pēc tam teica – sēdaties, neskatoties uz to, ka nebija, kur kājas likt. Bija tā, ka mēs tik cieši kopā, ka pat nevarējām uzgriezties uz muguras, uz tām lāviņām vajadzēja uz vieniem sāniem gulēt. Ļoti bijām novārdzinātas, es nevarēju gulēt. Uz sāniem šausmīgi grūti, tad Velta man atvēlēja uz muguras gulēt.

Tiem, kas bija daudzmaz pie mazā lodziņa, bija svaigs gaiss, ko elpot. Mūs veda ilgi pa etapu un pa daudzām pārsūtīšanas vietām, bet pa mazo lodziņu pēc kārtas katram mums gribējās paskatīties, kādā virzienā mēs braucam. Neviens jau mums neteica, kur mēs braucam. Tikai redzam to, ka saulīte austrumu virzienā... Un tad sāka jau apledot vagons, un tikai tālāk un tālāk, un viss ir ļoti, ļoti auksts.

Vagonā es Veltai teicu tā: „Zini ko, man tagad dikti žēl ir dzimtenes, ja nu būtu kāds papiross...”

Nekad papirosus zobos neesmu ņēmusi, nezinu, kā to dara. Bet man kaut kur caur visiem izsūtītajiem to papirosu dabūja. Pirms tam cietumā pašā bij tāds mazs veikaliņš, kam bij nauda, tas varēja arī nopirkt, un tagad arī man uzdāvina to papirosu. Es, nabadziņš, iebāžu otrādāk papirosu galu, aizdedzinu, viņš kūp. Velta arī smēķē. Es saku, ka man nedeg, viņa paskatās: „Bet tu tak esi papirosu otrādāk iebāzusi!” Nu tas ar bij humors.

Petropovlovskā mēs bijām vairākus mēnešus pārsūtīšanas punktā. Tur mūs veda uz pirti mazgāties, un tad es paskatījos uz to Volgu – skaista upe, un cik viņa bij plaša, cik viņa varena... Tur mēs redzējām, kā ved apcietinātos vīriešus vienu kolonnu, un Liepas Velta teica man tā: „Paskaties, kāds viens ir dzelzceļnieku formā!”

Tas bij liktens, jo tas bij viņas tagadējais dzīvesbiedrs. Nu tā ir sagadīšanās, ka tieši tajā laikā viņš arī bijis tur.

Es Veltu mācīju, lai mēs varētu noskaitīt savu, kā krievi teica, молитву2. Par ko jūs esat sodīti, cik gadu jums ir cietums un tā. Es Veltu samācu pareizi – Velta Liepa Janovna, год рождения un sods 10 gadu. Viņa, nabadzīte, nobijusies, un viņa vairāk nekā nevarēja pateikt. Tie sargi mūs laiž caur to, kā krieviski saka, stroju. Visapkārt suņi un karavīru rindas. Un tad Velta vairāk nekā nevarēja pateikt, uzsvieda maisiņu uz muguras, un, caur tiem vārtiem iedama, tikai pateica tā - Velta Liepa, un aizgāja. Viņi visi pasmaidīja un neko neprasīja atkārtot.

Petropovlovskas pārsūtīšanas punktā speciāli pie politiskiem vagonos iesūtīja zagļus briesmīgus, kas mūs visas izkratīja, paņēma, kas pašiem noderēja. Tas viss nav vārdos aprakstāms, to tikai mēs izjutām Tie kriminālisti mūs politiskos neturēja par cilvēkiem. Tur bij vismaz trīs, četri cilvēki, kas visu vagonu demolēja, un, kad mēs lūdzām sargiem palīdzību vai paklauvējām, neviens uz mūsu klauvējieniem neatbildēja. Viņi darīja visu ko gribēja, sargi bija ar viņiem uz vienu roku. Viņi šausmīgi smēķēja, un, ja kādam bija papirosi un varēja viņus uzcienāt, tad viņi sauca tos par saviem draugiem. Bet tā kā mēs bijām nobijušās un mēs ar viņiem nekādās sarunās neielaidāmies, viņi mūs sauca par pretiniekiem. Un to jau tikai apsardzei vajadzēja. Apsardze bija ar viņiem uz vienu roku, apsardze viņus apgādāja – viņi vēl paprasīja papirosus, apsargi viņiem iedeva. Varbūt viņi dalījās ar mūsu produktiem arī, to es tā redzēt neredzēju, bet apsardze jau mūs arī apsaukāja par bandītiem un fašistiem, vairāk neko.

Tie briesmīgie cilvēki mūs apstrādāja tā, ka gribēja novilkt man personīgās vilnas zeķes un zābaciņus, jo pirms izsūtīšanas uz Krieviju vismaz vecāki mums bija katram kaut ko iesūtījuši. Zināja, ka būs izsūtīšanas, tad atsūtīja pa segai un kaut kādas siltākas drēbes. Tās mums ceļā visi tie cilvēki, kas bij cilvēka izskatā, bet nebij cilvēki, atņēma. Tie bija krieviski runājušie un lielākoties lāgerī dzimuši. Ja ir notiesāts uz tik gadiem un termiņš beidzas, viņi meklēja jaunu soda mēru, jo viņi brīvo dzīvi nepazina. Viņi arī bija savās miesās asus priekšmetus pat ieaudzējuši, visu ko izdarījuši. Viņi darīja visu, nu, kā zvēri tādi viņi bija. Vienkārši tas bija šaušalīgi. Pie sievietēm sūtīja sieviešus un pie vīriešiem sūtīja vīriešus. Un tos jau varēja redzēt un pazīt pēc izskata...

Viņi pie mums uzturējās, kamēr mēs braucām līdz Karagandai. Mēs bijām tik briesmīgi pārbijušās, jo pretim nevarējām turēties. Domājām, kas tagad notiks. Viņiem arī bija viena sabiedrotā politiski represētā, tā bij poliete. Tie zagļi, kas mūs aplaupīja, izzināja no tās polietes, kas katram vairāk ir. Ja mēs kaut kam sēdējām virsū, varbūt, ka tā mūs nepacēla, bet visu, visu, pat pēdējās zeķes mums gribēja novilkt. Man personīgi nenovilka, bet tā tas būtu turpinājies. Tad pēkšņi pirms Karagandas mums tos zagļus izsēdināja ārā, un palikās viena tā poliete. Tgad mēs politiski represētie palikām brīvāki, un no politiski represēto vidus atradās atkal inteliģentas un godīgas sievietes, kas pateica – nē, tai polietei tomēr būs jāatmaksā par visu to, ko viņa darījusi ir, ka viņa ir mūs nodevusi. Nāca tādas runas, ka viņas somā, kas katram nu bija, ir mūsu produkti. Un viena uzņēmīga politiskā teica: „Parādi, kas tev ir!”

Tad savu speķa gabalu vienu es sazīmēju un dabūju atpakaļ. Nav aprakstāma dzīve un nevaru saprast cilvēkus, kā var nonākt tik tālu, ka viņš vairs nav cilvēks.

Kad ieradāmies lāģerī, mēs tūdaļ rakstām vēstules uz mājām, un tad Veltai un man uzreiz pēc mēneša ir jau paciņas klāt. Lai kā grūti, bet māte un tēvs, un Veltas māte cīnījās par mūsu dzīvībām.

Vienu mēnesi mēs bijām karantīnā, un tad pēc karantīnas saliek pa brigādēm. Manu Veltu ieliek citā brigādē un mani citā. Es tur biju tikai vienu nakti. Man tur lika pārnest vienu oļu kaudzi, bet viņa bija tik smaga, ka es biju galīgi jau nomocīta. Es arī biju ļoti viegla svarā, un spēka man nebija nemaz. Akmeņus uz lāpstas pārsviest es nevarēju, bet uzgrābu uz lāpstas un lēni, lēni piegāju pie tās kaudzes un izbēru. Bet stāvēt nedrīkstēja. Pienāca brigadiere, krieviete, izrāva lāpstu no rokām un parādīja, ka ir jāmet dūšīgi – tā un tā jāstrādā! Bet es nevarēju, es biju tik ļoti švaka, ka man pietika ar vienu nakti. Tad es tādā murgā tiku pie rokas atvesta atpakaļ reizē ar visu kolonnu, jau man bija garīgais iespaids ļoti, ļoti no tā, ko es pie vārtiem dzirdēju, ka apkārt suņi rej un nakts ir, un ka mūs naktī izdzen darbā briesmīgā salā. Man viss apģērbs bij apsarmojis, jo toreiz bij vairāk kā 40 grādu sals, un man neiedeva nekādas drēbes, tikai tas, kas man pašai mugurā bišķīt bija. Tur gan man vajadzēja izsniegt, kā saka, kādu jau nu mums tur dod lāģerī, bet brigadiere nebija pacentusies. Mans vārds ir iekšā, un man ir jāiet griba vai negrib, kaut vai es plika biju. Es briesmīgi biju sasalusi.

Tad mani ļoti slimu aizveda līdz tām nārām, es tur apgūlos, un bija vairāk par 40 grādi temperatūru. Mani vairs brigadiere darbā neņēma, un tūdaļ tika paziņots uz slimnīcu. Tā kā lāģerī arī bija slimnīca. Man atnāca pakaļ ukrainietes un tās man tik saka – чего, чего – visādus tādus vārdus ar mani runā. Viņas pa krieviski neprot, es neprotu, un nekā nevaram sarunāties, bet viņas saprata, ka es esmu galīgi bezsamaņā. Tad no slimnīcas atnāca, pie rokas mani paņēma un, kā saka, ar vilkšanu aizvilka. Es tāda bailīga un dreboša.

Slimnīcā bija arī tāda Valenburgu Ainiņa, kas vēl bij nepilngadīga. Kad es tanī slimnīcā tiku, viņa maza kā eņģelītis nostājusies logā un mani ieraudzīja. Viņa saņēma rociņas un saka tā: „Vai, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē!”

Es teicu: „Aina, ko tu runā, mēs esam visnelaimīgākie!”

Bet tomēr – mēs esam kopā. Un viņa, bērniņš, saprata, ka lielā nelaimē arī varam būt laimīgi, ja vismaz mēs esam kopā.

Slimnīcā tūdaļ bija man pirmā vēstule. Es viņu uzliku uz krūtīm un gauži raudāju. Tad atvēru to vēstuli, izlasīju, ka mamma bij rakstījusi tā – vēl pagaidām visi esam dzīvi.

Tad tur man viena latviete slimnīcā pieņēma drēbes, uzskaitīja, kādas ir, un iedeva slimnīcas drēbes. Gaužām mīļa latvietīte. Nākošā dienā mani izsauca uz rentgenu, un tur tak atkal latvietis! Tas ir rentgenologs, Lapiņš Jānis. Vispār latvieši tika ielikti labākās vietās, tā kā mēs bijām visi latvieši tādi uzticami. Arī apkopēja bija latviete, kas berza cauru nakti ar granti visu slimnīcas korpusu. Nu briesmīgi darbīga. Viņa bija no Sērenes. Arī ļoti jauka meitene bija.

Tai slimnīcā mani ārstēja, deva nepieciešamās zāles, un es atkal pēc mēneša tiku uzstādīta uz kājām, bet tas nebij viss. Man vajadzēja tikai vienu mēnesi pastrādāt, un atkal man temperatūra pāri 37, un lika mani atkal slimnīcā. Es vismaz kādas trīs reizes gada laikā – mēnesi slimnīcā, mēnesi darbā. Es neturējos kājās vairs. Bet tad es tiku veselāka, tik nevarēju pierast pie klimata. Vasarā ļoti karsts, kaut lāpstu liec sev virs galvas, un ziemā atkal ļoti auksts. Bet tad saslima mana draudzene Velta Liepa, un tad es viņu atkal glābu. Velta bija izdilusi uz dažiem 16 varbūt kilogramiem. Varbūt es pārspīlēju, bet viņai drēbes neturējās uz kauliem. Viņai draudēja tuberkuloze, tad es viņu glābu. Es par viņu stūmu vagonetes, par viņu lāpstoju, to šlagu liku uz lentes un teicu – ej, Veltiņ, atpūsties. Tad viņai mamma atsūtījusi mājas sunīša taukus, tos viņa ēda ar karotēm. Un viņa raudāja un teica – es negribu palikt Krievijā... Tā mēs viena otru vilkām. Ukrainietes mūs vēl tā apbrīnoja, teica – jūs tik labas paciņas saņemiet un jūs tomēr esat slimas. Velta raudāja un teica tā – bet tās tak nav zāles, tā tikai pārtika. Ta jau mēs visi varētu ēst tikai sviestu un speķi vai ko, un tad mēs būsim slimi. Ja slimība uznāk, tad nelīdz nekādas zāles. Bet tad arī Veltai veselība uzlabojās.

Nevaru vairs pateikt gadu, kad lāģeros sākās sacelšanās.5 Tas kā sērga nāca pāri arī pa visu Karagandas apgabalu. Kengirā uzreiz, kas bijis, kas nē, starpzonā iesūta šitos kriminālistus iekšā. Vai tas bija ar nolūku, to es nezinu. Bet kriminālisti ir briesmīgi. Viņi gribēja ar politiski represētām kaut kādu tādu kā draudzību. Un viņi lec uz nārām tā kā tādi siseņi. Vēl viņi mūra žogiem izsita caurumus ar šinām, ar dzelzceļa sliedēm un gāja no vienas zonas uz otru. Mūsu sieviešu zonā sabruka ļoti daudz kriminālistu. Tie bija tumši, melni cilvēki ar plikiem pakaušiem. Viņi tur turēja savas sanāksmes un aicināja mūs politiskos kopīgi sacelties. Mēs politiski notiesātie sievieši ar viņiem nekādus sakarus nevedām. Bailes bij no viņiem un ar viņiem sakaros iet. Es nezinu, kas viņi bij pa tautībām, bet nerunāja laikam pa krieviski. Viņus starpzonā iesūtīja, tur bij tādas kalēju darbnīcas, un līdz ar to vīrieši ar viņiem tur gāja kopā un uztaisīja tādu kā streiku – neizgāja darbā. Izgāja pārstāvji un pateica – mēs neejam darbā un pieprasām vadību uz izskaidrošanos. Tad politiskie atbrīvoja visus kopīgos lāģerus, izsita šitos caurumus caur žogiem un pavēlēja visiem saiet kopīgi. Tika arī tādā zonā, kur bija cietums. Varēja tur iet brīvi, un tur atbrīvoja tādu krievu tautības cilvēku Kuzņecovu. Viņš bija ļoti iespaidīgs cilvēks, dabūju viņu redzēt arī sieviešu zonā. Viņš turēja vispārēju sapulci un pateica, ka mēs visi kopā uzstādīsim savas prasības par cilvēcisku dzīvi, lai būtu normāls darba laiks. Mums bij darba laiks 12 stundas, bet viņš gribēja, lai pāriet uz 8 stundu darba laiku kā visiem cilvēkiem un maksā arī mums. Atrēķinot visus valdības, teiksim, sniegtos pakalpojumus, to, kas sniedzas pāri, samaksāt naudā, un, ja izstrādā divas normas, atļaut tiem cilvēkiem sodu izciest ātrāk. Tur bija divas starpzonas, pašā vidū apklāti galdiņi ar sarkanu drēbi bij, vienā pašvaldība – iekšēja valdība, otrā bija no lāģera valdība ar Kuzņecovu priekšgalā. Kuzņecovam bija sava apsardze. Tas Kuzņecovs ļoti prātīgi visu izstāstīja mums un teica – mēs tikai prasām valdībai cilvēciskus apstākļus.

Viss beidzas tā, ka vienoties nevarēja. Valdība neatkāpās, politiskie neatkāpās. Tad atkal valdība darīja savu, tie izcirta žogiem ārpusē logus. Cērt un cērt. Mēs nevaram saprast, cērt tos robus ārā. Un tagad izdod uzsaukumu pa radio – apcietinātiem iznākt pa tām spraugām uz padošanos. Krievi gāja ārā, latvieši neviens. Pati redzēju savām acīm, kā kāds krievs pārlaidās pāri, tupeles kājās, it nekas pie rokas viņam nebij. Kā viņiem tur klājās, es nezinu, tikai katrā ziņā melsa par to, ka lai nesapņo. Iekšējā valdība pateica, ja padosies, nevienu tāpat brīvu neatlaidīs. Bet mūsu politiskie neviens nepieteicās uz ārā iziešanu. Tas nozīmēja nodevību. Noteikti prasīja par to – kas bij, kas pretim runā, kas pretim dara. Visu ko. Mums tak pavēlēja, ka katrai sievietei jābūt aukstam ierocim pie rokas. Man ar bij tāds stienītis pie rokas, neuzkrītošs. Bet vai ta mēs esam karotāji? Nezinu, cik ilgi mēs lāģerī dzīvojām bez valdības, bet iekšējā valdība bija. Neko nezaga neviens, noliktavā ņēma produktus kā parasti. Mēs dzīvojām visi bez darba, bet disciplīna bija iepriekšējā – kad ir vakars, katram jābūt ir savā vietā, bet pa dienu varēji staigāt kur vēlies, visas zonas bija kopā.

Tad bija klusām savākti tanki un ar tankiem brauca iekšā, ar ugunsdzēsēju šļūtenēm ūdeni laida barakās. Kas bija priekšā, tos dzina visus ārā, mums bija jākāpj par līķiem pāri. Visus izdzina līdz pēdējam ārā un kolonnā pa pieci (vienalga tur bij vīrieši, sievieši) visiem sapulcēties. Tad mūs aizdzina uz tuksnesi. Tas bij agrs rīts ar saules lēktu. Cik bij nošauti – ielas bij pilnas ar asinīm... Skumji ir tas, ka es domāju par vienu igaunieti; vēl šodien redzu to skaisto meiteni... Tanks kā bij griezies, tad ar riteņiem samalis līdz pēdējam. Kas gadījās? Viņi darīja tā – brauca pie cilvēka pūlī un grieza riteņus apkārt, un pūlis jau nevar izbēgt. Un tad tos līķus veda ārā, un asinis mazgāja paši apsargi, jo tos nerādīja mums. Tūdaļ arī krievu valdība saņēma ciet Kuzņecovu pašu un viņa miesassargus. Tad ziņas tādas man bija, cik nu patiesas, ka tur apsardzē bija arī viens latvietis. Pie iekšējās valdības krišanas viņš ir nošauts.

Mūs noturēja 24 stundas tuksnesī, bet tā kā Dieva sods nāca pāri pērkons. Pirms tam nekad nebija lietus lijis! Bet nāca pērkona lietus un sāka līt. Un tagad uzreiz priekšniecība izsauc pirmos invalīdus. Un man laimīgi bija tas, ka es, mastējot krastu, kritu uz apledojuša akmeņa, slīdēja kāja un salauzu kreiso roku, un tad es skaitījos invalīdos, un invalīda brigādi pašu pirmo laida lāģerī. Viss bija noslaucīts tīrs, asins visas bij nomazgātas, un tad nu mēs sākām gaidīt. Lietus pārstāja, tāds neliels lietutiņš, un es tā nodomāju – redz, cik tagad viss ir tīrs un svaigs, bet kur visi pārējie. Tad katram vajadzēja noskaitīt savus pātarus, pēc kā ir sodīts un kas, tur kaut kādi priekšraksti bij. Vagoni bij jau atsūtīti, un pa sliedēm tūdaļ vagonos iekšā, un ļoti daudzus aizsūtīja pavisam projām. Tā tas slaktiņš viss beidzās. Un tas bij gājis pāri visai Kazahijai visiem lāģeriem. Nevar teikt, vai tā bija sazināšanās jeb kā, bet, kā saka, pa visu Eirāziju. Lāģeri tuvu pie lāģera bij, un visur ir bijuši tādi.

Arī es, starp citu, tiku aizsūtīta projām, bet tikai drusku vēlāk, uz Irkutsku. Tur es tiku arī atbrīvota. Tur tiku ļoti labi ieredzēta. Mēs tur bijām nedaudz latvietes, sieviešu lāģers vien, un tur man pirmais gājums bija slimnīcā strādāt par sanitāri. Pēc tam es tiku ārā no zonas. Pirmai man iedeva brīvlaišanu, ka es varu staigāt pa visu apgabalu, bet man bij bailes staigāt pa taigu daudz. Tad strādāju pie siena vākšanas lopiem, tur bij govis, zirgi.

Lāģerī zināju to, ka vērmele arī ļoti derīga. Tur auga ļoti daudz vērmeles tuksnesī, un ta es tikai tās vērmeles dzēru. Vecākiem vēl lūdzu priežu ataugu tēju, tad vecāki man sūtīja ļoti daudz arī no Latvijas. To visu es zināju, jo biju kopā ar ārsti Kauliņu. Viņa bija latviete un mīļa un sirsnīga priekš manis, un daudz ko man mācīja, kā vajag sevi uzturēt. Daktere Kauliņa bija lāgera ambulances vadītāja Irkutskā. Viņu visi lāģera priekšnieki gandrīz vai uz rokām nesa. Viņa ārstēja visus brīvos cilvēkus un arī mūs nebrīvos.

Vēlāk, pirms atbrīvošanas, strādāju par apkopēju, man bij jāuzkopj tās visas noliktavas un štābs jāuzkopj. Mazgāju, ūdeni nesu ar spaiņiem no upītes. Bet tur bij ļoti labs ugunsdzēsēju priekšnieks, un es viņam kādreiz palūdzu – nu esiet tik labi, no upītes var ar šlauku ievilkt un ar pumpi sapumpēt, – un to viņš man deva. Bet lāģera priekšnieka sieva, nu riktīga ragana, viņa man veselu mucu viena pati izmazgāja. Viņas dēļ man vajadzēja kādas sešas stundas sēdēt, viņa viena pati vienmēr mazgājās. Es domāju, kā tā var cilvēks otra spēku šitā izmantot. Kauna nebij, jo viņa bija pēc izcelsmes žīdiete. Tas man nepatika.

Krievietes arī bij tik nekaunīgas, jo tur jau nāca biežāk atbrīvošana, un man prasīja tā: „Klāra, kāpēc tu mums neko neatstāsti, kas tagad ir atbrīvots?”

Tur pa telefonu zvana, var kaut ko noklausīties. Bet mani jau tas neinteresē, un viņām es nekad neko neteikšu. Gan jau tas viss nāks ar laiku... Bija viena lāģerniece vārdā Ģertrūde, kas bija nelaimīgi iemīlējusies vienā elektriķī, brīvajā cilvēkā. Viņai, esot elektriķei, bija tiesības laikam arī iet uz vīriešu zonu, un tā ar vienu brīvo cilvēku bija draudzējusies. Un nāca mūsu atbrīvošana, bet viņa netika atbrīvota pirmajā reizē. Man liekas, ka tā draudzēšanās varēja būt tas iemesls viņas neatbrīvošanai. Ka visus atbrīvo, un viņu, divdesmitpiecgadnieci, neatbrīvo. Tad viņa bij paņēmusi elektrības vadus, uzlikusi vainadziņu galvā sev, skaisti apģērbusies, rokās saņēmusi divus vadus un nomirusi. Tad palikušās lāģernieces, tas notika bez manis, ar viņu bija pienācīgi izvadījušas. Jauna, skaista meitene...

Tagad atnāca ziņa, ka brauks komisija uz atbrīvošanu. Tās puķes štābā man ir uzliktas uz galda, un visas jau sastājušās rindā uz atbrīvošanu. Man jāstājas pašai pēdējai. Nāk lāģera priekšnieks Neimanis un saka: „Почему вы последная, вы сама первыая!” un izved man atkal pašu pirmo. Es tagad ieeju tai komisijā, man rokas dreb, un tagad uzreiz man prasa, kāpēc es esmu ar trim protokoliem arestēta un kāpēc uz tik daudz gadiem notiesāta. Es teicu, ka es esmu, teiksim, tās kļūdas izdarījusi tādas, jo man bij radnieciskas jūtas, lai glābtu savu onkuli.

„Un vairāk tā nedarīsiet?”

Es saku – nē. Un tas bij viss.

Tai laikā es jau biju stāvoklī ar savu meitu Māru. Māras tēvu Graubergu Otto es iepazinu caur vēstulēm, viņš arī bija politiskais, notiesāts uz 10 gadiem. Toreiz bij tādi laiki, kad dikti latvieši sazinājās, kas katrā pusē atrodas. Un tur bij tāda darba zona, un darba zonas cilvēki prasīja, lai dod sarakstu, kādi cilvēki tur atrodas, un tā atradās Māras tēvs, kas man ļoti rakstīja, un mēs iedraudzējāmies.

Tad pirms mani atbrīvoja Māras tēvs man bija jau pateicis – es tūdaļ braucu pie tevis. Tagad es telegrammēju – nebrauc, es braucu pie tevis. Viņš jau strādāja brīvajā līgumā Kengīrā, un dzīvoklis ar mums būs, tad es braucu pie viņa un ta es tur nodzīvoju... Es, protams, pati nestrādāju. Māras tēvs teica tā – es turu zem sava goda, ka tev jāstrādā, tev jāaudzē Māra. Un tā es sagaidīju viņu no darba, viņš strādāja divās darba vietās, i pa dienu strādāja, i pa nakti. Mana meita arī saucās represētā, jo viņa dzima Krievijā.

Intervija ierakstīta 11.09.1998., Siguldā

Intervēja: Ance Gobiņa

Tekstu sagatavoja: Maija Krūmiņa